Kā tikt pie varas?

Īsā atbilde ir: pateicoties iekšējam darbam ar sevi,
kā tas aprakstīts jaukajā kristiešu grāmatiņā "Pēkšņi miljonārs".
Garā atbilde seko, balstoties uz vēšnavu svētajiem rakstiem.

Tie, kas jau saņēmuši mīlestību, apgalvo, ka tā ir augstākā vara.
Mīlestība ir Dieva dāvana, kura ir sagatavota ikvienam, bet ne visi par to izrāda interesi.
Tas, ko mēs no savas puses varam darīt, ir — censties mīlēt, un drīz pēc tam sāksies pārsteidzoša personiskā izaugsme, atklāsies pilnīgi jauna pasaule, kurā viss ir dzīvs, un mums kļūs pieejams garīgais skolotājs.

Tiem, kas aprobežojas ar formālu attīstību, precizēsim definīcijas.
Pirmkārt, vara jeb ietekmes spēja ir reāls spēks, un pastāv neatkarīgi no vārdiskiem apzīmējumiem.
Tie, kam šī ietekmes spēja ir, var to deleģēt arī citiem.
Absolūta vara piemīt tikai absolūtam (Dievam), kurš to dažādās proporcijās deleģē savām daļām (citām dzīvajām būtnēm).
Katrai dzīvajai būtnei vienmēr ir zināma brīvība, ko darīt ar saviem resursiem — šī izvēle arī ir dzīvās būtnes galvenais pienākums.
Sākotnējais avots jeb Dievs vienmēr pavada ikvienu dzīvo būtni kā liecinieks un, atbilstoši viņas izdarītajai izvēlei,
piešķir vēl papildu resursus, vai arī ierobežo esošos.
Viņa mērķis galu galā ir mīlestība, bet tas ir tik smalki iepīts Dieva likumos, ka empīriski grūti atklājams.

Mīlestība ir spēja sagādāt prieku citiem. Tā ir apziņas funkcija un pastāv pilnīgi neatkarīgi no ķermeniskajām iespējām.
Divi priekšnosacījumi rada labvēlīgus apstākļus mīlestībai — brīvība un centieni sagādāt citiem prieku (sanskritā — "bhakti").
Tomēr nekas cits nevar piespiest vai garantēt mīlestības esamību, kā vien esošs avots, kurš jau ir apveltīts ar mīlestību.
Tādējādi, varas uzdevums ir tikai radīt labvēlīgus apstākļus mīlestībai, un, saskaņā ar šo mērķi, tā tiek pārdalīta cilvēkiem (un citiem).
Līdzīgi kā vara, arī laiks, nauda un zināšanas ir paredzētas šim mērķim (sasniegt mīlestību).
Visi šie četri ir resursi, kas tiek doti cilvēku sabiedrībai, un uz visiem četriem vienādā mērā attiecas iepriekšminētā loģika,
tāpēc šis raksts atbild arī uz jautājumiem
"Kā iegūt vairāk laika?", "Kā iegūt vairāk naudas?" un "Kā iegūt vairāk zināšanu?".

Prasmīgi lietojot četrus minētos resursus, cilvēki tos saņem aizvien vairāk, neierobežotā dauzumā.
Tad, kad cilvēka attiecības ar Dievu pāraug mīlestībā, visi resursi ir pieejami neierobežotā daudzumā.
Tas nenozīmē, ka cilvēks, nebūdams bezgalīgs, noslīgst naudas kaudzē, vienkārši viss ir pieejams tik, cik viņš var izmantot savā darbībā
(vai drusku vairāk, lai stimulētu viņa apbrīnu un mīlestības izaugsmi).
Skaidrs, ka Dievs rezultātā nav zaudētājs, jo visi šādi izmantotie resursi, saskaņā ae mīlestības definīciju,
atgriežas cirkulācijā un patiesībā pat vairojas.

Pretstatā progresīvajai cilvēcei vēl pastāv egoisti, kas pārtiek vienīgi no Dieva žēlastības.
Jau uzreiz ir skaidrs, ka viņiem piešķirtie resursi tiks izšķērdēti, jo viņi tos nelaidīs apgrozībā, katrā ziņā, ne pilnā mērā,
tomēr kaut kādu dienišķo minimumu Dievs dod vienmēr, arī egoistiem, lai viņiem vienmēr būtu no kā iesākt savu personīgo izaugsmi.
Ja atgriezeniskā saite būtu pārāk īsa un acīmredzama, tad cilvēki kļūtu viegli prognozējami un neinteresanti.
Dievs vēlas interesanu, niansēm bagātu pasaules attīstību, kurā vairotos kopējais prieks.
Būtisks prieka avots savstarpējās attiecībās ir pārsteiguma elements, neprognozējamība.
Lai maksimizētu brīvību, egoistiem ir piemērotāks materiālās pasaules modelis, kur reakcija (jeb karma) ir "izsmērēta" laikā —
tas ļauj grēkot par spīti rezultējošai sāpei, kura tiek nobīdīta citā laikā un izskatās "nepelnīta".
Cilvēkam var būt zināmi resursu uzkrājumi, tāpēc varas izpausmes var būt gan tādas, kuru rezultātā tā tiek zaudēta, gan saglabāta, gan nostiprināta.
Iespaids ka pasaulē valda netaisnība ir paviršs, patiesībā ar katru netaisnību ir saistīta resursu pārdale, agresors uzņemas cietēja slikto karmu, un atdod viņam savu labo.
Mīlestību sasniegušajām personībām ir piemērotāks garīgās pasaules modelis, kur reakcija ir tūlītēja, mūžīgais katarses stāvoklis.
Tur visa mijiedarbība pilnībā notiek tagadnē, un nav iespējami ne parādi no pagātnes, nedz draudi nākotnē.
Pastāv dažādi procesi, ar kuriem progresīvs cilvēks var atbrīvoties no egoisma un tuvoties mīlestības stāvoklim.

Īpaši cilvēku sabiedrībai ir paredzēta Dieva radītā attiecību sistēma "varnāšrama", kas rada labvēlīgus apstākļus mīlestības attīstībai.
Tā sasniedz četrus mērķus: stabilitāti, pārticību, vēlmju apmierinājumu un brīvību.
Varnāšramas sistēmā cilvēki pēc savām īpašībām un darbības iedalās četrās profesionālajās grupās, un katrai no tām ir savs primārais resurss — laiks, nauda, vara un zināšanas.
Bez šī resursa nav īsti iespējams strādāt, tāpēc normālam cilvēkam ir jāzin, kā tikt pie laika, naudas, varas un zināšanām, un kā tos pareizi izmantot darbā, lai sasniegtu nosprausto mērķi.
Attiecīgās grupas sauc "šūdras", "vēšjas", "kšatriji" un "brāhmani", jeb meistari, biznesmeņi, vadītāji un zinātnieki.
Pēc sociālā statusa un iztikas līdzekļiem cilvēki iedalās četros vecuma posmos — mācekļi, strādājošie, pensionāri un pārpasaulnieki.
Varnāšramas sistēma jeb civilizācija ir aprakstīta svētajos rakstos (vēdās).
Svētajos rakstos ir dotas gan teorētiskās zināšanas (par pasaules uzbūvi u.c.), gan praktiskās (medicīna, karamāksla u.c.).

Šī raksta mērķis ir pirmkārt radīt interesi par seno civilizācijas sistēmu "varnāšramu", un nosaukums ir drīzāk reklāmas triks uzmanības piesaistīšanai.
Tomēr es devu pilnīgu, lai gan ezoterisku atbildi jau pirmajās rindkopās, un loģisko pamatojumu tālākajās.
No tīras mīlestības mēs pamazām pārejam pie materiālās varas (un citiem resursiem) cilvēku sabiedrībā, kā arī tehniskām detaļām.
Cilvēks saņem varu noteiktu pienākumu izpildei, jo labāk viņš tos pilda, jo vairāk varas var saņemt.

Vadītāja galvenais pienākums ir aizsargāt padotos jeb uzturēt taisnīgumu, lai viņi var netraucēti strādāt.
Meistara pienākums ir izkopt kādu tehnisko prasmi, piemēram, balsi.
Biznesmeņa pienākums ir nodrošināt racionālu resursu apriti.
Zinātnieka pienākums ir dot cilvēkiem augstākās zināšanas, kas praktiski ir iespējams tikai ar savu personisko piemēru.
Visi šie pienākumi saglabājas visa mūža garumā, un būtiski ir tas, ka tas tiek darīts priekš citiem (cilvēkiem, Dieva) nevis priekš sevis.
Atbilstoši trim materiālās dabas īpašībām (tumsībai, kaislībai un pastāvībai), katram cilvēkam ir atbilstoša
profesionālā sfēra, kurā egoisms viņu vismazāk ierobežo —
cilvēkam, kuru pārsvarā saista tumsība, vispiemērotākā ir meistara karjera, dominējot kaislībai, no cilvēka var iznākt labs vadītājs,
dominējot pastāvībai, cilvēks ir piemērots zinātnieka karjerai, bet, ja neviena no īpašībām nedominē, cilvēks var būt labs biznesmenis.
Saprātīgs cilvēks izvēlas sev piemērotu karjeru, jo piemērota izvēle pati par sevi viņu pasargās no grēcīgām reakcijām, un sasniegtais progress būs ar paliekošu vērtību.
Šīs četras grupas patiesībā aptver daudz dažādas profesijas, piemēram, vadītājam ir piemēroti visi valsts amati ar paraksta tiesībām,
kā arī visi virsnieku posteņi varas struktūrās. Kaislības ietekmē cilvēkam izveidojas asa taisnīguma uztvere,
vai, drīzāk, asa reakcija uz netaisnību. Ja šajos posteņos "ielien" citas kvalifikācijas cilvēki, valsts kopumā cieš,
jo kopējie resursi tiek bezjēdzīgi izšķērdēti, piesavināti savtīgiem mērķiem vai atstāti pašplūsmā.

Trīs dabas īpašību apraksts ir plaša tēma, kas pelnījusi atsevišķu rakstu. Rezumējot, var vienīgi teikt,
ka savai dabai atbilstoša darbība dod cilvēkam prieku pati par sevi, tāpēc stipri mazina egoismu,
atkarību no algas un vajadzību apreibināties, lai atslēgtos no realitātes.
Cilvēkiem strādājot atbilstoši savai dabai, sabiedrība kopumā sistemātiski sasniedz visus četrus mērķus — stabilitāti, pārticību, apmierinājumu un brīvību.
Sīkāku informāciju par šo sistēmu var atrast "Bhagavad-gītā" un "Šrīmad-Bhāgavatam", kas ir vēšnavu svētie raksti.