Daži priekšlikumi jaunas valsts likumiem. Manos priekšlikumos varbūt ne visi formulējumi ir nogludināti un labi izskaidroti, tāpēc jau es tos publicēju forumā apspriešanai. Raksta iesniegšanas formā nav lauka komentāram, tāpēc es to pievienoju šeit, raksta sākumā. Vietām priekšlikuma tekstā ir iesprausti neformāli komentāri. Domāju, ka raksts neizraisīs vētrainas diskusijas, ja tas ir paredzams, var sadalīt vairākās daļās: par N.Ī., par nodokļiem, par varu.





Valsts pamatlikumā ir noteikts, ka Latvijas valdības uzdevums ir nodrošināt visiem saviem pilsoņiem piemērotu darbu, kas apmierina visas viņu vajadzības, fiziskās, emocionālās, garīgās utt. Tas ir vienīgais valdības uzdevums, un nekādi citi ārpus tā nepastāv. Šī uzdevuma ietvaros notiek visa valsts darbība, un tam ir pakļauti visi likumi, cita starpā:

1. Likumprojekts par nekustamo īpašumu

1. Visus nekustamos īpašumus Latvijā kontrolē Latvijas valdība.
2. Visa komercdarbība Latvijas robežās notiek valdības izdoto likumu ietvaros.
3. Nekādi nekustamie īpašumi nevar pāriet privātpersonu, organizāciju, korporāciju u.c., ne rezidentu ne nerezidentu īpašumā. (Pretējā gadījumā jāuzskata, ka valdība de facto ir zaudējusi savu varu.) Tie tiek izmantoti vienā no sekojošiem veidiem:
3a. valdība nodrošina izdzīvošanu visiem pilsoņiem, kuri vēlas strādāt. Tā ietvaros tiem, kas to pieprasa, tiek piešķirts nekustamais īpašums saskaņā ar brīvzemes likumu, par kuru nav jāmaksā nekādi nodokļi.
3b. lielākā daļa nekustamo īpašumu tiek iznomāti komercdarbībai, par ko nomnieks (apakšīpašnieks) maksā ienākuma nodokļus. (Šī ir likuma interesantākā daļa, kas tiks izvērsta tālākajos punktos.)
3c. daļa no nekustamajiem īpašumiem veido valsts kopīgo infrastruktūru (tādu kā ceļi, kanāli, armijas bāzes), kas valstij nes nevis peļņu bet zaudējumus. (Ko ar to darīt, pagaidām paliek atklāts jautājums. Jāprecizē, kas tiek uzturēts no vispārīgajiem (ienākuma) nodokļiem: tādi varētu būt visi smilšu ceļi.)
3d. daļa no nekustamajiem īpašumiem tiek saglabāti kā dabas liegumi, rezervāti, resursu (kūdras, māla, grants u.c.) krājumi, un netiek nodoti saimnieciskai darbībai.
4. Visi nekustamie īpašumi, kas nodoti (iznomāti) komercdarbībai, ir reģistrēti datu bāzē, kura ir publiski un bez maksas pieejama. Par katru īpašuma vienību ir redzams tās īpašnieks (fiziska vai juridiska persona), kadastra vērtība un (pa vienam) pēdējo 20 gadu laikā nomaksātie nodokļi, no kā veidojas kadastra vērtība.
5. Nekustamā īpašuma kadastra vērtība tiek aprēķināta no ienākuma nodokļa.
5a. Visi komercdarbības veicēji, kuru lietošanā nodots nekustamais īpašums, maksā valstij ienākuma nodokli 25% apmērā no sava ienākuma. Pēc savas izvēles viņi var norādīt, kāda daļa no ienākuma/nodokļa atbilst kurai N.Ī. vienībai, t.i. peļņa it kā ir gūta, pateicoties šai N.Ī. vienībai.
5b. N.Ī. kadastra vērtība tiek noteikta kā pēdējos 20 gados par to nomaksāto nodokļu summa x 4. (T.i. vidēji reizi 80 gados visi valsts komerciāli apsaimniekojamie nekustamie īpašumi atgriež savu vērtību valstij. Nomnieki/apakšīpašnieki pa šo laiku ir nopelnījuši trīsreiz lielāku summu. N.Ī. kadastra vērtība noregulējas tāda, cik no šī īpašuma var nopelnīt 20 gados.)
5c. Ja nodokļi tiek maksāti graudā, tad citā likumā ir noteikta pārrēķina sistēma ekvivalentās vienībās.
6. Apsaimniekošanas tiesības var pirkt un pārdot līdzīgi, kā arī patreiz var pirkt un pārdot ēkas un zemi, pie tam pats nekustamais īpašums vienmēr paliek valsts īpašumā. (Domājams, ka darījumu summas kļūs mazākas. Domājams, ka valsts nodeva par darījuma reģistrāciju varētu būt fiksēta, ap 5 Ls par vienu N.Ī. vienību.)
7. Stabilitātes labad valsts nekad neizmanto savu varu, lai atsavinātu iznomātos īpašumus, bet:
7a. Valsts var piespiedu kārtā atpirkt nekustamo īpašumu par tā kadastra vērtību, ja nomnieks (apakšīpašnieks) ar to rīkojas nelietīgi vai nodevīgi (piemēram, nemaksā nodokļus, lai gan peļņu ir guvis, neuztur ēkas). Varētu noteikt termiņus, kurā īpašnieks saņem brīdinājumu, lai dotu iespēju viņam labprātīgi nomaksāt nodokļus.
7b. Pamatojums īpašuma atsavināšanai tiek detalizēti pamatots un ir publiski pieejams, līdzīgi kā tiesas lēmums.
7c. Atpirktos īpašumus valsts var pārdot citam nomniekam/apakšīpašniekam pēc saviem ieskatiem. (Domājams, ka par apmēram tādu pat summu. Šādi valsts var izvēlēties spējīgākos biznesmeņus - apsaimniekotājus, lai maksimizētu savu peļņu no nodokļiem. Pie tam, uzņēmējiem tiek dota fantastiska brīvība pašiem regulēt savu īpašumu kadastra vērtību, un viņi nevar nevienu citu vainot, jo saņem tieši tādu kompensāciju, uz kādu paši ir pretendējuši.)
7d. Ja atsavināšanas rezultātā valsts pilsonis paliek bez nekustamā īpašuma, valsts viņam var piešķirt citu, ieturot tā vērtību no kompensācijas. Pilsoņu uzturēšana pie dzīvības ir valsts atbildība, bet viņa izvēlas, kā to racionālāk darīt.
7e. Ja apakšīpašnieks ir ļaunprātīgi iznīcinājis vai sabojājis nekustamo īpašumu, to viņam atsavina bez kompensācijas.
8. Jaunuzceltās ēkas var reģistrēt valsts kadastrā kā atsevišķus objektus.

Papildus komentāri:
Šajā likumā valsts uzstāda spēles noteikumus, kuru ietvaros biznesmeņi var spēlēt biznesu. Pie tam, valsts vienmēr saglabā virsroku un dabiski, nepiespiesti maksimizē savus nodokļu ienākumus.
Pārejas posmā valstij nav nepieciešami papildus līdzekļi, jo esošie zemes īpašnieki turpina lietot savus īpašumus, tikai tiek saasināta viņu atbildība par nodokļu nomaksu.
Valsts nekustamie īpašumi ir dabiskais valsts budžeta ieņēmumu garants, absolūti stabils un prognozējams.
Paredzams, ka nomaksātie nodokļi par zemi pie mūsdienu vērtībām varētu noregulēties ap 100 Ls/ha/gadā un 1ha vērtība ap 8000 Ls. Ja komercdarbībai iznomā 50 000 km2, tas nozīmē budžeta ieņēmumus 500 milj. Ls/gadā, neskaitot ēkas un pilsētas. Sadalot 1 milj. iedzīvotājiem, vidēji iznāk, ka valstī uz vienu ir zeme vidēji 40000 Ls vērtībā un gada peļņa 1500 Ls.
Cik drošs šāds likums ir pret nelietīgām manipulācijām? Piespiedu atpirkšana sargā tikai vienkāršus resursus, tādus kā zeme. Ja biznesmenis nopērk Rundāles pili, izārda un iztirgo visu pa podiņam, pa dakstiņam, bet nodokļus nemaksā, valsts var tikai atsavināt to tukšo vietu, kas uz to brīdi vairs nav savu kadastra vērtību vērta. Secinājums: tādu Rundāles Pili nevajag iznomāt komercdarbībai, vai arī nepieciešama papildus uzraudzība.
Rezidenti un nerezidenti ne ar ko neatšķiras. (Pilsonībai kvalificējas vienkārši ar nodokļu nomaksu. Ja viņi pārkāpj kādu likumu valodas nezināšanas dēļ, paši vainīgi. Valsts valodas zināšana tieši uzspiesta netiek. Dabiski tā ir valsts ierēdņu valoda, bet, ja ierēdņi runā dažādās valodās, tie var aizsargāt arī dažādās valodās runājošus pilsoņus.)
Paredzētais būtiskais ieguvums no šī likumprojekta ir tas, ka visām biznesa spēlītēm tiek dota pietiekami plaša, godīga un caurskatāma arēna, kas ļauj biznesmeņiem izpausties ar pilnu atdevi, barojot pie tam valsti (jo sacensība notiek par nodokļu nomaksu), bet neskar valsts varu, kas paliek pilnīgi citā, augstākā kategorijā.

2. Likumprojekts par nodokļiem

1. Galvenais, vai, varbūt, pat vienīgais, nodoklis ir ienākuma nodoklis 25% apmērā no peļņas.
2. Sociālā nodokļa nav. (Sociālās sistēmas atveseļošana ir iespējama pakāpeniski, bet šajā rakstā izskatīta netiek. Esmu dzirdējis, ka Latvijas laikā pensijas nebija. Cilvēki, kas nav spējīgi paši veidot savu dzīvi, tiek uzturēti par valsts līdzekļiem, bet nauda viņiem netiek dota. Tos, kas paši nevēlas sadarboties ar sabiedrību (t.i. strādāt), nevienam nav jāuztur, bet to drīkst darīt brīvprātīgi (piem., radinieki). Slimus un kroplus cilvēkus, kas nevēlas strādāt, arī valstij nav jāuztur.)
3. Nekustamā īpašuma nodoklis pārklājas ar ienākuma nodokli (sk. iepriekšējo likumprojektu).
4. Muitas nodoklis un PVN ir tikai veidi kā iekasēt ienākuma nodokli, pagaidu līdzekļi negodīguma lāpīšanai.
5. Akcīzes nodoklis varētu būt uz neizbēgamām darbībām/produktiem (mežu dedzināšana, indīgas vielas u.c.), kas nodara ļaunumu valstij kopumā, bet tas ir pagaidu līdzeklis un patiesībā ir jāatbrīvojas no šīm darbībām/produktiem. Grēka nodokļa vietā grēciniekus var izsūtīt uz citām valstīm, kurās grēki ir atļauti.
6. Dabas resursu nodokļa vietā, saudzējamos resursus var vienkārši nenodot komerciālai izmantošanai.
7. Nodokli var maksāt graudā vai darbā, piem. transporta firma 25% pārvadājumu veic valsts uzdevumā par pašizmaksu, 25% no jaunuzceltajām mājām tiek nodotas valsts īpašumā. (Tās ir zāles pret inflāciju.)
8. Ne visi pilsoņi maksā nodokli, varbūt tikai kāda trešā daļa vai mazāk, bet tas ir izdevīgi gan valstij, gan pilsoņiem, kā tiks nodemonstrēts vēlāk (citā rakstā). Nodokļu maksātāji ir profesionāli biznesmeņi, kas savu statusu nopelna ar nodokļu nomaksu. Valsts par nodokļu naudu aizstāv strādniekus pret biznesmeņiem, ja rodas tāda vajadzība.

3. Komentāri par varu.

Es personiski nepiekrītu viedoklim, ka dabā pastāv varas vakuums un, kas pirmais brauc, tas pirmais maļ. Es balstos uz īšopanišadas principu par īšāvāsju: Dievs visu kontrolē. Gan dēmoni, gan svētie savu varu saņem no Dieva. Valsts stabilitāte kopumā balstās uz to, ka augstākā vara tajā pieder cilvēkiem, kas ir godīgi un rūpējas par visu labklājību. Šī iemesla dēļ civilizācijas pastāvēšanai ir vitāli nepieciešami kvalificēti brāhmani, kuri mūsu laikmetā ļoti trūkst. Bez kvalificētiem brāhmaniem, visi citi juridiskie, militārie u.c. ierobežojumi ir tikai pagaidu lāpīšanās. Brāhmani, savukārt, ieceļ (vai nomaina pēc vajadzības) kvalificētu valdnieku, kas pārvalda valsti.

Vara ir reāls spēks. Galvenais faktors, kas to nosaka, ir tas, cik labi jūs iederaties Dieva plānā. Bieži vien, dēmoni tur iederas labāk nekā tā saucamie "labie cilvēki", kas reāli tik un tā nogalina Dieva radības un neko citu interesantu nedara. Jāatzīst, ka patreiz ievērojama vara pieder t.s. "starptautiskajiem aizdevējiem". Acīmredzot, pamatoti. Tie ir cilvēki, kas ļoti labi pārzin Dieva likumus, nedaudz ievēro un ļoti prasmīgi izmanto savā labā. Naivie kredītu ņēmēji bāleliņi, savukārt, uz Dieva likumiem uzspļauj un par visu notiekošo tikai brīnās, vai arī nebrīnās, bet sūdzas, vai pat nesūdzas, bet pārvēršas par divkājainiem dzīvniekiem (ar dzīvnieka līmeņa saprātu). Otrs interesants novērojums ir tas, ka "starptautiskie aizdevēji" tomēr vēl pagaidām slēpjas, darbojas demokrātijas aizsegā un savus pārstāvjus it kā dod "ievēlēt" tautai. Tas nozīmē, ka "starptautisko aizdevēju" vara tomēr ir ierobežota, viņiem ir nepieciešams muļķot tautu. Šajā vietā var viegli izdarīt kritisku pagriezienu, ja tauta pārstāj "muļķoties", un uzklausa kādu loģiski domājošu labvēli nevis provokātorus. Iespējams, ka patreiz vēl nav tādu cilvēku, kas būtu spējīgi aizstāvēt tautu, tāpēc es iestājos par to, ka viņus vajag meklēt, sargāt un audzēt.

Nupat pārlasīju Satversmi: neticami vājš dokuments. Kaut ko tādu var "uzbliezt" pāris stundās pie spiedīgas vajadzības. Latvijas valsts no tā neizauga, viņa acīmredzot izauga no tās dibinātāju labajām īpašībām jeb rakstura spēka. Nedomāju, ka ar tādu pamatlikumu valsts varēs ilgi izdzīvot. Tajā nav uzstādīti nekādi nopietni mērķi, otrais punkts jau sen ir zaudējis spēku, un gandrīz viss dokuments ir veltīts sīkām tehniskām detaļām, kuras ir pamatā atkarīgas no valsts pārstāvju godaprāta. Nosacījumiem ir jābūt tādiem, lai tautu varētu vadīt tikai patiesi entuziasti, piemēram viņiem uz spēles ir jāliek viss, un neveiksmes (sliktas vadības) gadījumā viss krīzes smagums jāsaņem pirmām kārtām uz savām galvām. Cilvēks, kas neuzņemas atbildību par savu darbu, neder pat par parastu amatnieku, kur nu vēl kādā augstākā amatā. Domāju, ka pirmais punkts arī vairs nav spēkā, Latvija tās valdības veidā ir atkarīga no starptautiskajiem aizdevējiem. Eiropas savienībai mēs vismaz maksājam par valsts pārvaldi, kas ir reāls pakalpojums, bet aizdevējiem mēs maksājam par sacīkstēm ar laiku: kamēr vien mēs gribam dzīvot laikam 10 gadus pa priekšu, mums visu laiku ir jāmaksā procenti. Tādās sacīkstēs nevar uzvarēt, laiks nekad nebeigsies, un laika kvalitāti tas arī neuzlabo, drīzāk pat sabojā.

Utopiski ir visi dokumenti, kuros deklarētas tiesības, bet nav norādīts pienākums. Viss, kas vienam ir tiesības, kādam citam ir pienākums. Ja mēs savas tiesības deklarējam, tas vēl nenozīmē, ka kāds (Dievs?) tās uzņemas sev par pienākumu. Drīzāk ir otrādi: mēs progresējam, pildot savu pienākumu. Pildot savu pienākumu, cilvēks iemanto Dieva aizsardzību, un ar to ir pilnīgi pietiekami.

unpublished:
Vara tomēr tiek sagrābta ar varu, un, ja nu tās nav, tad tas vienkārši ir tāds fakts. Katram, kas ir dzīvs, tomēr ir kāda brīvība, vienmēr ir kaut kas, ko var darīt, es iesaku meklēt to, koncentrēties uz to, ko var darīt, jo tad šīs iespējas pieaug.

Gribiet vai nē, bet viss šajā rakstā balstās uz manām vēdu zināšanām.