Latvija kā izglītības lielvalsts

Vai Latvijas kā valsts pastāvēšana ir pamatota, un kādas funkcijas tā pilda? Ja Latvija tiks atdota parādu verdzībā starptautiskajiem aizdevējiem, kas gan te vēlēsies palikt dzīvot un strādāt?

Ja šeit tomēr paliks cilvēki, viņiem būs vajadzīgs vadītājs (vadītāji), kas tos vestu uz cildenu mērķi. Vadītāja darbs ir aizsargāt savus padotos, lai viņi varētu sasniegt nosprausto mērķi. Vajadzīgs būs arī iedvesmojošs mērķis, dēļ kura dzīvot. Patreiz nav redzams ne vadītājs, nedz arī ir zināms mērķis, uz kuru mēs ejam, tāpēc es piedāvāju šo pārskatu par tradicionālajiem civilizācijas mērķiem un līdzekļiem to sasniegšanai, kā arī savu redzējumu par Latvijas nākotni raksta noslēgumā. Pirms īsa civilizācijas apraksta, nepieciešamas trīs rindkopas par absolūto kontekstu.

Mērķi var nospraust katrs, kam ir prāts, bet sasniegt to var tikai tas, kam ir arī gribasspēks, un ir vajadzīgi arī zināmi līdzekļi mērķa sasniegšanai. Tas, kurš var dot vai nedot līdzekļus, ir autoritāte, un augstākā autoritāte ir Dievs.

Kas ir Dievs? Par Dievu es saucu absolūtu, visaptverošo visu aspektu kopumu, sākotnējo personību. Pastāv tikai dažas filozofiskās sistēmas, kuras vispār pievērš uzmanību pasaules eksistencei, un tās es iedalīšu 4 lielās grupās: (1) pasaule nemaz nepastāv, koncepcija par eksistenci ir kļūda, tā ir ilūzija, mēs paši sev arī tikai liekamies, īstenībā nepastāv nekas, pat ne ilūzija. Protams, ka šāda filozofija ir tikai joks, ja mēs pastāvam, tātad kaut kas vispār pastāv, un visu pastāvošo kopā sauc par absolūtu. Nākošā grupa (2) uzskata, ka pasaule ir ierobežota, tai ir sākums un gals jebkurā dimensijā un, ja kāds būtu bezgalīgs, tad viņš varētu izpētīt visu pilnībā, no visiem aspektiem, un nekas cits nekad principā nevarētu atklāties. Pie tam, šis bezgalīgais nemaz nepastāv, jo viņš pats tad būtu daļa no ierobežotās pasaules. Tādu filozofiju es arī noraidu, un paliek nosacījumi, ka pasaule pastāv un ir bezgalīga. Tā ietvaros, būtiskās filozofijas ir šīs divas: (3) materiālisms un (4) garīgums. Materiālisti uzskata, ka pasaules pamats ir matērija, līdz ar to pasaule kopumā ir pasīva, statiska, predeterminēta, un nekādas brīvības īstenībā nav. Garīgās filozofijas piekritēji uzskata, ka pasaules pamats ir gars, dzīvais, līdz ar to pasaule kopumā ir aktīva, dinamiska, neprognozējama, un pastāv izvēles brīvība. Diskusija starp šīm divām filozofijām par to, vai gars ir atkarīgs no matērijas, vai matērija — no gara, notiek mūžīgi, bet es pieņemu vēdisko filozofiju, ka pasaule kopumā ir dzīva (sarvam khalvidam brahma), un absolūts tātad ir sākotnējā personība, Dievs. Viss cits ir tikai daļa no Dieva, kāds no viņa aspektiem jeb enerģijām, tajā skaitā gan citas dzīvās būtnes (arī mēs), gan matērija.

Ja mēs saprotam, ka Dievs ir visuvarens, tad no tā izriet, ka neviens nekad nevarēs sasniegt kaut ko tādu, kas neatbilst Dieva mērķiem, un dabiski rodas jautājums — kādi ir Dieva mērķi? Dievs savus mērķus neslēpj, tie ir atklāti cilvēkiem svētajos rakstos, kā arī tos sludina Dieva pārstāvji — svētie. Izpētot svētos rakstus, kļūst skaidrs, ka Dievs vēlas daudz ko, bet to var rezumēt šādi — Dievs vēlas baudīt dzīvi, un visu uzdevums ir viņam palīdzēt. Daudzveidība ir baudas pamats, un mēs esam daļa no šīs daudzveidības. Tieši tāpēc mums tiek dota brīvība, lai mēs to varētu izmantot, pārsteigt ar savu izvēli, kā arī radīt ko jaunu, unikālu.

Tikai nesaprātīgais domās, ka visa daudzveidība ir vienlīdz laba, svētajos rakstos Dievs dod skaidrus norādījumus, kas viņam patīk, un kas nepatīk. Ņemot to vērā, es tagad precizēju savu sākotnējo ievirzi: kas ir tas specifiskais, ar ko Latvija var būt izcila, noderīga Dievam, un līdz ar to arī visiem cilvēkiem, kas ir viņa atsevišķās daļas? Es uzskatu, ka tās ir zināšanas. Nekas nesagādā tik daudz prieka Dievam, kā augstāko zināšanu izskaidrošana kvalificētiem klausītājiem (BG 18.68-69). Es atsaucos uz Bhagavad-gītu, kas ir plaši pazīstams svēto rakstu kopsavilkums. Citviet Bhagavad-gītā ir definēts, kas ir zināšanas (BG 11.34-41), kā tās atbrīvo no ciešanām un noved līdz pilnībai (BG 4.37-38), atbrīvo no šaubām un visām saistībām (BG 4.41). Zināšanas ir lielāks spēks nekā nauda vai ieroči, un mums tās ir. Zināšanas bija faktors, kas pacēla latviešu pašapziņu 19. gadsimta beigās (http://lv.wikipedia.org/wiki/Jaunlatvie%C5%A1i), un tās mums joprojām ir pieejamas.

Patreiz pasaulē nav nevienas civilizētas valsts, pat Nepāla un reliģiskās arābu valstis nav civilizētas, saskaņā ar svētajiem rakstiem. Civilizēta valsts balstās uz tīrības, līdzjūtības, askētisma un patiesīguma principiem. Detalizētāku aprakstu par to, kā tas strādā, es sagatavošu citā rakstā. Atbilstoši šiem principiem, notiek darba dalīšana starp četrām profesionālajām grupām: meistariem, biznesmeņiem, vadītājiem un skolotājiem. Atbilstoši ienākumu avotam, cilvēka mūžs iedalās četros posmos: māceklis, saimnieks, pensionārs un svētais. Visi civilizācijas locekļi sistemātiski sasniedz četrus mērķus: savu pienākumu izpildi, pārticību, materiālo vēlmju apmierinājumu, un pilnīgu brīvību. Tikai sabiedrība, kas balstās uz šīm svēto rakstu zināšanām ir civilizēta. Latvija var kļūt par modeli civilizācijas atdzimšanai, kā dinamiska valsts, kas balstās uz zināšanām un tādējādi pilnībā izmanto visus Dieva dotos resursus. Tā ir daudz unikālāka un radikālāka priekšrocība nekā lini, kokapstrāde, un pat piensaimniecība. Valsts pamatfunkcija ir nodrošināt ikvienam darbu, labu darbu, kas ir interesants, gandarījumu nesošs, pašam pa spēkam un citiem vajadzīgs. Tiesības uz darbu ir cilvēka galvenās tiesības, un darbs ir arī viņa pienākums. Izpildot savu pienākumu, cilvēks saņem visu, kas viņam nepieciešams. Līdzeklis, ar kuru valsts nodrošina darbu, ir izglītības sistēma. Izglītība sākas ar cieņu pret citiem, otrais solis ir prasme dalīties ar citiem, trešais solis ir spēja pārvarēt grūtības, un ceturtais solis ir rūpes par citu labklājību.

Pie kā noved ieguldījumi izglītībā? Tie noved pie tā, ka latviešu galdnieks var uztaisīt krēslu, kas kalpo trīsreiz ilgāk par citur ražotajiem, bet izmaksā tik pat vai pat vēl mazāk. Tas nozīmē, ka latviešu biznesmenis saskata biznesa iespējas pat tur, kur ebreju biznesmenis tās palaiž garām. Tas nozīmē, ka latviešu vadītājus pasaulē ciena vairāk par vietējiem vadītājiem. Tas nozīmē, ka latviešu skolotājs var izglītot par vērtīgiem sabiedrības locekļiem arī tādus salašņas, ko citur pasaulē nevar.

Ieguldījums izglītībā ir visdrošākais uzkrājums, tas nerada apkārtējos skaudību, to nevar nozagt, tā izveide neprasa īpašus resursus, tikai izmaiņu personiskajā attieksmē: cilvēkam ir jāiziet no transa stāvokļa, kurā viņu iedzinuši ārēji spēki, un jāsāk dzīvot atbilstoši savai patiesajai dabai. Es gribu atgādināt arī par garīgo praksi, kas ir īpaša šī laikmeta privilēģija. Saskaņā ar Bhagavad-gītu, uz zemes līmeņa planētām darbs ātri noved līdz pilnībai (BG 4.12), bet svētā vārda daudzināšana vēl ātrāk (BG 10.25). Šis ir laiks, kad Dievs izbauda sava vārda varenību, un ikviens tajā var piedalīties. Nekāda cita prakse nedod tik izcilus rezultātus, kā svēto vārdu daudzināšana.