CIVILIZĀCIJAS PRINCIPI

Kopsavilkums

Profesijas grupa ir atkarīga no cilvēka īpašībām un darbības un dažādos dzīves posmos nemainās. Attiecīgā motivācija un talants ir iedzimti, un pieejami ikvienam cilvēkam, taču to izkopšanai nepieciešama izglītība. Četras grupas ir: meistari (šūdras), biznesmeņi (vĒšjas), vadītāji (kšatriji) un zinātnieki (brāhmani).

Izglītība ir mērķtiecīgas izmaiņas cilvēka raksturā, lai attīstītu labās īpašības un atbrīvotos no sliktajām. Četras labās īpašības, kuras īpaši attīsta civilizācija, ir tīrība, līdzjūtība, askētisms un patiesīgums. Sliktās īpašības ir dažādu veidu aprobežotība, kļūdaina saikne ar realitāti. Tīrība ir īpašība, ar kuru strādā meistari, līdzjūtība — ar kuru strādā biznesmeņi, askētisms — ar kuru strādā vadītāji un patiesīgums — ar kuru strādā zinātnieki. Darbība un mijiedarbība varnāšramas sistēmā izceļ cilvēka labās īpašības un apiet trūkumus. Tādējādi ikviens var kļūt labāks nekā viņam vai citiem sākumā likās.

Cilvēki varnāšramas ietvaros gūst panākumus un sasniedz pilnību nevis viens uz otra rēķina, bet sadarbojoties. Visi reizē var būt pilnīgi apmierināti, bet katram individuāli pilnība nozīmē kaut ko citu. Šūdram tā ir augsta meistarība izvēlētajā profesijā, kas var būt ļoti specifiska. VĒšjam tā ir materiālā pārticība. Kšatrijam tā ir slava jeb ietekme sabiedrībā. Brāhmana pilnība ir viņa zināšanās. Sabiedrība kā vienots veselums sasniedz četrus mērķus — izpilda pienākumus attiecībā pret Dievu (dharma), sasniedz pārticību (artha), piepilda materiālās vēlmes (kāma) un atbrīvojas no visām ciešanām (mokša).

Civilizācijas būtība ir kalpošana citiem. Pienākums ir tas, ko citi no cilvēka sagaida. Tas ir saliedējošais elements sabiedrībā. Cilvēku ciena par to pienākumu, kuru viņš ir uzņēmies. Palīdzība vai kalpošana civilizācijas ietvaros nozīmē palīdzēt otram izpildīt viņa pienākumu. Citu veidu palīdzība vai kalpošana ir liekulīga, tā visdrīzāk ir "lāča pakalpojums". Dievs atalgo cilvēku tikai par sava pienākuma izpildi. Sveša pienākuma pildīšana labākajā gadījumā ir bezjēdzīga laika tērēšana.

Meistara pienākums ir attīstīt tīrību. Tīrība ir īpašība, ar kuru meistars kalpo sabiedrībai. Tikai šūdra spēj visu mūžu veltīt vienam arodam un saniegt tajā ievērojamu meistarību. Brāhmanam, kšatrijam un vĒšjam tas nedotu apmierinājumu, un viņiem nāktos mainīt darbavietas, vai nodarboties ar ko citu paralēli, kas atņemtu enerģiju darbam. Pilnīgai laimei meistaram ir vajadzīga vienkārša dzīve ar minimālu atbildību, tāpēc viņa pienākums ir strādāt cita (menedžera) vadībā, kurš rūpētos par viņa labklājību, organizētu dzīvi un darbu. Lojalitāte pret vadītāju ir priekšnosacījums tīrībai.

Biznesmeņa pienākums ir attīstīt līdzjūtību. Līdzjūtība ir īpašība, kas cilvēkam dod tiesības uz bagātību. Tikai vĒšja spēj uzkrāt bagātību, jo viņam tā liekas pašmērķis. Brāhmans un kšatrijs savu bagātību iztērētu augstāka mērķa labad, viņu līdzjūtība jau tā pat ir attīstīta (vai arī viņi nav ne brāhmani, ne kšatriji, bet biznesmeņi — liekuļi). Īsts biznesmenis ir godājams cilvēks, bet liekulis ir zemāks par jebkuru cilvēku. Biznesmeņi strādā vadītāja — kšatrija aizsardzībā. Viņš nosaka likumus, pēc kuriem notiek bizness, lai tas notiktu godīgi. Bez uzraudzības, biznesmenis varētu ielaisties arī negodīgos darījumos, jo koncepcija par taisnīgumu viņam neliekas svarīga. Tomēr, biznesmeni spēj aizkustināt citu ciešanas, un viņa pienākums ir dalīties savās bagātībās, dodot darbu trūcīgajiem, sponsorējot kultūras pasākumus, būvējot ēkas, dārzus, labiekārtojot vidi, no kā ir labums sabiedrībai.

Vadītāja pienākums ir attīstīt askētismu. Askētisms ir īpašība, kas ļauj pārvarēt grūtības. Šūdras un vĒšjas to īsti nespēj. Tikai kšatrijam ir enerģija un spēks pārvarēt grūtības un ieviest kārtību. Ja pie varas nonāktu brāhmani, savukārt, iestātos anarhija, jo viņi tāpat ar visu ir mierā. Toties kšatrijam ir jāstrādā brāhmana vadībā, citādi viņa ieviestā kārtība nebūs stabila. Kšatrijiem izpratne par kārtību katram var būt citādāka. Brāhmani ir vienojošais faktors. Kārtība cilvēku sabiedrībā nozīmē, ka katrs atrodas savā vietā (āšramā) un strādā atbilstoši savām īpašībām (varnai).

Zinātnieka pienākums ir attīstīt patiesīgumu. Patiesīgums ir īpašība, kas pietuvina cilvēku Dievam. Tikai brāhmans ir pietiekami mierīgs, spēj kontrolēt prātu un saprast Dieva plānu (BG 6.7, SB 2.6.40-41). Dievs sevī ietver visu, tāpēc Dieva plāns ir visiem kopumā vislabākais. Brāhmana (zinātnieka, skolotāja) pienākums ir apmācīt citus tā, lai viņi to varētu realizēt. Tikai brāhmans var būt visādā ziņā labs skolotājs, jo ir pietiekami pacietīgs, ciena savus skolniekus tādus, kādi tie ir, un var nostādīt viņu intereses augstāk par savējām.

Mūsu laikmetā cilvēkiem ir ļoti grūti izpildīt savus materiālos pienākumus, tāpēc visiem kopīgs garīgais pienākums ir slavēt Dievu, galvenokārt — daudzinot Dieva vārdus. Tas ļauj gan pārvarēt visas materiālās grūtības, gan sasniegt visus garīgos mērķus.