Vārdnīca

Absolūts —

sākotnējais cēlonis, visu enerģiju avots un kopums, visaptverošais vienotais veselums. Materiālisti uzskata, ka tas ir nedzīvs. Pārpasaulnieki uzskata, ka viņš ir dzīvs, sākotnējā personība. Nihilisti uzskata, ka tāds nemaz neeksistē, t.i. vispār nekas neeksistē. Monisti uzskata, ka viņi paši ir sākotnējais cēlonis, vienīgais, visuvarenais un visaptverošais.

adhibhūta —

sabiedriskā sfēra; redzamā pasaule (kas sastāv no 5 elementiem), apkārtējās dzīvās būtnes. Salīdzināt ar adhjātmā un adhidĒva.

adhidĒva —

dievišķā sfēra; neredzamie pasauli pārvaldošie spēki. Salīdzināt ar adhibhūta un adhjātmā.

adhjātmā —

dvēseles sfēra, cilvēka iekšējā pasaule. Salīdzināt ar adhibhūta un adhidĒva.

ahaMkāra —

pašego. Šis ir jaunvārds, kas tuvināts sanskrita oriģinālam, nevis angliskajam "false ego".

ahaMkāra —

egocentrs, pirmais materiālais elements, no kura tiek atvasināti pārējie (prāts, saprāts, ēters utt.). Garīgajā pasaulē dzīvās būtnes mijiedarbojas nepastarpināti, un visa pasaule dzīvo kā vienots veselums (sandhīnī aspekts). Matērijā iemiesotās būtnes apziņu bloķē ahaMkāras elements, tāpēc ar citām iemiesotajām būtnēm tā var mijiedarboties tikai pastarpināti, caur matēriju. Burtiski ahaMkāra nozīmē "es radītājs", jeb materiālās identitātes pamats. Krišnaītu literatūrā to tulko kā "viltus ego". Saskarsmē ar Dievu un atbrīvotām personībām, no egocentrisma ir iespējams atbrīvoties (ŠB 5.5.?). No egocentisma var atbrīvoties arī ar nesavtīgu darbību — tā ļauj nobaudīt brīvības garšu.

ajurvēda —

(Dieva) zināšanas par veselību.

alkatība (lobha) —

sāta trūkums. Prāta slimība, kas neļauj cilvēkam baudīt, viens no sešiem dvēseles ienaidniekiem. Lietas, kas nes sevī prieku, nesagādā apmierinājumu alkatīgam cilvēkam. To var izārstēt ar dāvanu došanu, jo baudīt caur citiem vienmēr ir iespējams. Labākais alkatības pielietojums ir svēto rakstu studijas.

apreibināšanās —

neticība laimei, samierināšanās ar ierobežotu laimes standartu. Pretstats apreibināšanai ir askētisms, kad cilvēks pārvar grūtības un viņa laimes līmenis visu laiku aug.

artha —

labums, vērtība, kā otrais no četriem civilizācijas sasniegumiem — pārticība (skat. arī purušārtha).

askētisms (tapas) —

trešais no četriem civilizācijas principiem, spēja pārvarēt grūtības, lai sasniegtu augstāku mērķi. To izkopj pensijas vecumā. Uz tā balstās kšatrija darbs. No askēta viedokļa, ierobežota laime vispār nav laime.

askēze —

ķermeņa kontrole. Askēze atbrīvo no ķermeniskām ciešanām, kas radušās no nepareizas identitātes (adhjātmika klēŠa).

autoritāte —

persona, kuras teiktais apriori sakrīt ar citu pieredzēto. Sākotnējā autoritāte ir Dievs, un brāhmani ir viņa pārstāvji citām varnām. Persona, kas nevar atalgot savus kalpus un sodīt pāridarītājus, nevar būt autoritāte.

ārietis —

kārtīgs cilvēks, uzticīgs un uzticams, civilizēts, Dieva atzīts

asat —

nepastāvīgs un nepatstāvīgs, atkarīgs, neīsts — tā raksturo matēriju.

āšrama —

cilvēka sociālais statuss. (Burtiski, patvērums.) Atbilstoši iztikas avotam, mūža gaitā tādi ir četri: brahmaķārī, gIhastha, vānaprastha un saMnjāsī.

baudkāre —

skt. kāma

bhakti —

centieni iepriecināt, pielūdzēja attieksme pret pielūdzamo. Šos centienus klasificē 9 grupās: klausīšanās (par), slavēšana, atcerēšanās, sekošana norādījumiem, rituāla godināšana, lūgšanas, personīga kalpošana, draudzība un pilnīga atdošanās. Bhakti rezultāts ir mīlestība, prēma.

bhakti joga —

kontakts ar Dievu, pateicoties deviņiem bhakti procesiem

brahma —

gars, aktīvā enerģija. Salīdzināt ar prakIti.

brāhmans —

viena no 4 varNām, cilvēks, kas profesionāli izplata zināšanas

brīvība —

dzīvās būtnes galvenā īpašība, kas to atšķir no matērijas. Izvēles iespēja. Dzīvība. Gandrīz tas pats, kas aktivitāte. Brīvība ir civilizācijas augstākais mērķis. Parasti to precizē kā brīvība no vecuma, slimībām, nāves un dzimšanas, bet tie ir tikai daži no aspektiem, ko piemin, lai novērstu termina novazāšanu. Piemēram, politiskie atbrīvotāji, kas nav paglābuši savus padotos no novecošanas un nāves, nav tiem devuši pilnvērtīgu brīvību. Politikā bieži vien (maldinoši) izolāciju sauc par brīvību.

cieņa —

spēja saskatīt citos labās īpašības. Pamats, no kura attīstās četras cilvēku labās īpašības.

civilizācija —

skatīt varNāŠrama

dajā —

līdzjūtība

darbs —

darbība citu labā. No karmas trīs paveidiem, tikai pozitīvā darbība atbilst latviešu vārdam "darbs". Darbam tuvs jēdziens ir vingrinājums, t.i. darbība, kas nedod nekādu taustāmu rezultātu, bet tikai pieredzi. Paplašinātā izpratnē, viss, kas galu galā dod labumu citiem (jeb iepriecina Dievu), arī ir darbs. Antonīms: rekets.

dēmoni —

varenas saprātīgas būtnes, kam nepatīk visas dzīvības avots. Reizēm viņi noliedz tā eksistenci, vai arī cīnās pret to, un, līdz ar to, varbūt neapzināti, pret visu dzīvo. Cilvēki, kas nododas dēmoniskām īpašībām, nonāk dēmonu varā. Dēmonu mērķis tieši vai netieši ir iznīcināt pasauli (BG 16.9). Interesanti, ka dēmoni arī dzīvo Dieva pasaulē un pēc Dieva likumiem, kaut gan paši to noliedz.

dēmoniskās īpašības —

(BG 16.4) izlikšanās, augstprātība, pašapmāns, dusmas, rupjība un dumība. Tās ierobežo cilvēka brīvību.

dharma —

stabilitāte, pienākums, pirmais no četriem civilizācijas labumiem (skat. arī artha, kāma, mokša). Burtiski, "tas, kas uztur" jeb tas, kas stabilizē. Dharma pamato jeb attaisno personas eksistenci.

dhIti —

apņemšanās, izlēmība. Viena no dievišķajām īpašībām (BG 16.1-3).

dievišķās īpašības —

(BG 16.1-3) bezbailība, esības šķīstīšana, ##. Šīs īpašības atbrīvo cilvēku no ārējo apstākļu ietekmes (BG 16.5), jo pašas nav no tiem atkarīgas, tikai no cilvēka izvēles.

Dievs —

tas pats kas absolūts, bet konkrēti kā personība, ar vārdu, veidolu, īpašībām un darbību.

Durga —

materiālo dabu pārvaldošā dieviete, burtiski "slikti nogājis". Viņas vadībā tiek sodīti egoisti.

dvēsele —

pati dzīvā būtne, bez smalkā materiālā ķermeņa

dzīvais —

Dieva enerģijas, kas apveltītas ar brīvību. Sinonīms: gars. Dzīvās enerģijas nepakļaujas fizikas likumiem, bet pakļaujas sabiedrības likumiem.

ekspluatators —

cilvēks, kas savas intereses pretstata pārējiem.

fanātisms —

ticības sašaurināšana. Ar fanātismu var relatīvi izcelt vienu objektu, ignorējot citus. Īslaicīgi ar to var aizvietot patiesu ticību un zināšanas, tāpēc jauna ceļa gājēji parasti sāk ar fanātismu.

filozofija —

(no grieķu val. "gudrības mīlestība"). Uzskatu sistēma, pamatzināšanas. Nobriedušu filozofisko sistēmu var klasificēt kā materiālismu vai garīgumu (kas attiecīgi uzskata, ka nedzīvais vai dzīvais ir svarīgāks). Mūsdienās par filozofijām izdod arī nepilnīgas uzskatu sistēmas kā pragmatismu vai eksistenciālismu, kas vispār nenoved līdz secinājumiem.

garīdznieks —

garīgās filozofijas piekritējs, kā pretstats materiālistam. Līdz šim par garīdzniekiem latviešu valodā sauca tikai tos, kas ar to pelna naudu šaurā nozīmē, bet autors uzskata, ka šo terminu ir nepieciešams paplašināt.

garīgā pasaule —

trīs ceturtdaļas no esamības (goloka+vĒkuntha), pasaules, kurās nav nekā nedzīva. Pretstats: materiālā pasaule.

garīgs —

dzīvs. Ievērojiet: ne materiālais ķermenis, ne prāts nav dzīvs, tie ir pasīvi mehānismi (BG 18.61).

garīgums (austrumu filozofija) —

Uzskats, ka sākotnējais cēlonis ir dzīvs (aktīvs). Pretstats garīgumam ir materiālisms.

gars —

Dieva aktīvā enerģija. Pretstats matērijai.

goloka —

Dieva planēta, uz kuras notiek visas primārās darbības un augstākās baudas. Burtiski, "Govju reģions". Arī saukta par švētadvīpu (BRS 5.5). Tā ir bezgalīga, bet pēc svarīguma — puse no visa esošā. Te dominē laimes un zināšanu enerģija, kura no šejienes izplatās uz citām pasaulēm. Pārējās divas ceturtdaļas ir attiecīgi garīgā un materiālā pasaule.

grēks —

attiecību bojāšana. Ja nav precizēts, tad attiecību bojāšana ar Dievu. Dievs sevī ietver visus, tāpēc vispārināts grēks nozīmē attiecību bojāšanu ar visiem. Grēka rezultāts ir izolācija, pirmām kārtām, smalkajā ķermenī: no laimes, no zināšanām, no dzīvības. Pēc dievišķa plāna, grēka sekas tiek pieskaņotas nodarījumam, lai mērķtiecīgi koriģētu cilvēku, piemēram, tas, kurš pārmērīgi pieķēries seksam, zaudē skaistumu, tas, kurš ar vārdiem aizvaino citus, zaudē spēju izteikties, tam, kurš ir nogalinājis, sāk sāpēt galva u.tml.. Uzmanīgs vērotājs var sajust grēka sekas kā ierobežojumus savā apziņā.

guNa, tri guNa —

trīs materiālās dabas īpašības: pastāvība, kaislība un tumsība (attiecīgi: sattva, raģas, tamas). Lai gan sanskrita vārds "guNa" nozīmē vispārīgi "īpašība" (u.c. nozīmes), šajā grāmatā tā sauc konkrēti trīs materiālās dabas īpašības.

ģņāna —

teorētiskas (statiskas) zināšanas. To elementi ir uzskaitīti BG 13.8-12

ģņāna joga —

kontakts ar Dievu caur zināšanām

izlēmība (vjavasāja) —

nesvārstīga izvēle bez kompromisiem (BG 2.41,44).

joga —

saikne (vispārīgā kontekstā — ar absolūtu). Reliģija, zināšanas, kas tuvina Dievam. Fiziskos vingrinājumus sauc āsana, nevis joga, un tie ir tikai daļa no Pataņģali astoņpakāpju jogas.

jogs —

tas, kurš ir kontaktā ar Dievu.

juga —

laikmets. Materiālajā visumā pēc kārtas nomainās četri laikmeti: satja, dvāpara, trēta, kali. Zemes pastāvēšanas laikā šis cikls atkārtojas 1000 reizes.

kaislība (raģas) —

viena no trim materiālās dabas īpašībām, kam raksturīga darbības sasteigtība, resursu pārtēriņš

kāma —

baudkāre. Dzīvās būtnes tīrās garīgās jūtas ir mīlestība, bet matērijas (egocentrisma) ietekmē tā pārvēršas par savtīgu vēlmi. Parasti to izprot sašaurinātā nozīmē kā seksuālas vēlmes. Mīlestība sagadā prieku, bet baudkāre sagādā ciešanas. Gan laime, gan ciešanas var būt spēcīgs motivators. Praksi, ko motivē vēlme sagādāt citiem prieku, sauc par garīgu praksi, bet vēlme gūt no citiem baudu noved pie materiālas prakses. Kāma ir Dieva aizvietotājs kā motivējošais spēks. Krišnaītu literatūrā kāmu tulko kā iekāri. No iekāres atbrīvojas ar pareizu izpratni par savu stāvokli un prāta kontroli (BG 3.43). Kā trešais no četriem civilizācijas sasniegumiem — veiksme, vēlmju piepildījums (skat. arī purušārtha).

karma —

materiālā darbība, t.i. darbība, kas iesaista matēriju. Matērijas klātbūtne uzliek ierobežojošus nosacījumus saskaņā ar trīs matērijas īpašībām (guNa), kādu nav tīrai garīgai darbībai. Karma ir trīs veidu (BG 4.16-17): karma (ieteicama, attīstoša), akarma (neitrāla, nesaistoša labā nozīmē) un vikarma (aizliegta, degradējoša).

karma joga —

kontakts ar Dievu materiālā darbībā

kIšNa —

Dievs, sākotnējā personība, Bhagavad-gītas autors.

kšatrijs —

viena no 4 varNām, cilvēks, kas profesionāli ievieš kārtību

ķaNDāla —

mežonis

labdarība (dāna) —

savu resursu atdošana citiem cilvēkiem. Labdarība atbrīvo no ciešanām, ko rada sabiedrība (adhibhOtika klēŠa).

laiks (kāla) —

norobežojošs faktors, kas ļauj visiem pēc kārtas pabūt dieva stāvoklī. Tikai viens var būt absolūts, bet daudzi grib iejusties šajā lomā, tāpēc viņi visi stāv rindā un pēc kārtas saņem savu slavas brīdi. Līdzīgi, uz kompjūtera viens procesors var šķietami "reizē" darbināt daudzas programmas. Iemācoties sadarboties, vajadzība pēc izolācijas laikā atkrīt, un visi var dzīvot reizē.

laulība — formāla sadarbība starp diviem pretējo dzimumu pārstāvjiem, kas pēc ieceres ir abpusēji izdevīgs kontrakts. Katra no pusēm laulībā var sasniegt vairāk, nekā strādājot atsevišķi. Laulības formālais aspekts ir tas, ka partneri nes viens par otru atbildību. Saskaņā ar Dieva likumiem, partneri saņem 50% viens no otra karmas, jeb atbildība dalās uz pusēm. Vēdas klasificē laulību 8 veidos, četri no tiem ar vecāku svētību, un četri — bez. lepnums — pašapmāns, izkropļots viedoklis par sevi, kas neatbilst patiesībai. Nepareizais pašnovērtējums var būt gan pārspīlēti labs, gan pārāk noniecinošs. līdzjūtība (dajā) — otrais no četriem civilizācijas principiem. To izkopj ģimenes dzīvē. Uz tā balstās vĒŠjas darbs. maņu orgāni — materiālais ķermenis —

tādi ir divi, skatīt attiecīgi rupjais un smalkais materiālais ķermenis (sanskritā attiecīgi sthūla un sūkšma).

materiālās dabas īpašības —

skatīt guNa

materiālisms —

Uzskats, ka sākotnējais cēlonis ir nedzīvs (pasīvs). Pretstats materiālismam ir garīgums.

materiālists —

materiālisma piekritējs.

matērija —

Dieva pasīvā enerģija. Pretstats garam.

mentāls —

prātā esošs. Pretstatā garīgām parādībām, mentālas parādības ir tīri mehāniskas.

mīlestība —

šis latviešu vārds ir pārāk daudznozīmīgs, dažādas tā nozīmes var atklāt ar sanskrita vārdu palīdzību: prēma — spēja sagādāt otram laimi bhakti — centieni sagādāt otram laimi kāma — spēcīga vēlme, iekāre bhāva — ekstātisks esamības stāvoklis mīlestībā rāga — pieķeršanās anurakti — pieķeršanās, fanošana mādhurja — romantiskās attiecības laulībā parakīja — romantiskas ārlaulības attiecības snēha — maigums, simpātijas prīti — patika rati — bauda ŠIGgāra — erotiska kaisle pranaja — tieksme mamatva — piesavināšanās Interesanti, ka neviens no šiem sansrita vārdiem netulkojas kā "sekss", tas būtu mĒthuna. Mīlestība ir skaudības pretstats. Patiesai mīlestībai ir jābūt 3 sastāvdaļām: tās avotam, saņēmējam un attiecībām starp viņiem. Teiciens "es tevi mīlu" ir patiess tikai tad, ja mīlamais tiešām kaut ko saņem. To varētu pārbaudīt ar jautājumu: "Vai es tevi mīlu?". Ja saņēmējs neko nejūt, attiecības ir iedomātas, ārpus mīlētāja ego nekāda laime nav nonākusi, tās ir tikai pašapmāns. 5 veidu mīlestības emocijas (prēma rasa) pieaugošā intensitātes secībā ir: apbrīna (Šānta rasa), sekošana (dāsja rasa), draudzība (sakhja rasa), rūpes (vātsalja rasa) un intimitāte (mādhurja, ŠIGgāra rasa).

mlēķča — barbars, kas nerunā sanskritā un neatbilst civilizācijas standartiem. Ironiski, ka no āriešu viedokļa senie grieķi paši ir barbari.

mokša —

Atbrīve (no matērijas). Ceturtais civilizācijas sasniegums (skat. arī purušārtha).

nedzīvais —

Dieva enerģijas, kam nav brīvības. Sinonīms: matērija. Nedzīvās enerģijas pakļaujas fizikas likumiem, bet nepakļaujas sabiedrības likumiem.

padievi — varenas saprātīgas būtnes, kas darbojas Dieva uzdevumā. Cilvēki ar dievišķām īpašībām nonāk viņu aizsardzībā. Padievu mērķis ir pasaules attīstība.

pārpasulnieks —

garīgās filozofijas piekritējs, kura mērķis ir ārpus matērijas. Pārpasaulnieki iedalās personālistos, kas uzskata, ka augstākais mērķis ir personība, un impersonālistos, kas uzskata, ka augstākais mērķis ir tukšums.

pastāvība (sattva) —

viena no trim materiālās dabas īpašībām, kam raksturīga darbības mērenība, neizsīkstoša pastāvēšana

pašpietiekamība —

skt. satja, ceturtais no četriem civilizācijas principiem.

patiesīgums —

skt. satja, ceturtais no četriem civilizācijas principiem. To izkopj pēc atsacīšanās no materiālās dzīves (saMnjāsas). Uz tā balstās brāhmaNa darbs. Patiesīgi nozīmē "no visas sirds", ar nedalītu uzmanību.

pazemība —

skt. amānitvam, spēja pilnvērtīgi dzīvot un strādāt bez atzinības.

pienākums (dharma) —

uzvedība, ko no jums sagaida autoritātes. Autoritātes ir tie, kas kontrolē jūsu dzīvi, un līdz ar to ir spējīgi atalgot pienākuma izpildi. Sākotnējā autoritāte ir Dievs, un brāhmani ir viņa pārstāvji citām varnām. Sava pienākuma izpilde ir augstākā pilnība, kuru cilvēks var sasniegt, un tā ir bez gala (sanātana). Pildot savu pienākumu, cilvēks var sasniegt visu, ko Dievs spēj dot, un Dievs spēj dot visu. Šī laikmeta galvenais cilvēku pienākums ir slavēt Dievu.

prajoģana —

jēga, motīvs, iemesls. Eksistences jēga ir priecēt Dievu.

prakIti — matērija, pasīvā enerģija. Salīdzināt ar brahma. prāts — smalkā ķermeņa daļa, kas nodrošina domāšanas, sajūtu un vēlmju funkcijas. Prāts vada dzīvās būtnes jutekļus (5 maņu orgāni un 5 rīcības orgāni). Ārējās pasaules uztvere notiek tikai caur prātu, tāpēc dzīvā būtne nespēj atšķirt to, kas reāli notiek no tā, ko iedomājas prāts. progress — pilnības etalons ir Dievs. Viņa labās īpašības ir neizmērojami dziļas un to ir daudz (BRS##). Atsevišķām dzīvajām būtnēm īpašības piemīt tikai ierobežotā mērā, tāpēc progress — tā ir tuvošanās Dievam. Pats no sevis nekas nenotiek, visu ko cilvēks iegūst, viņam īstenībā kāds iedod, kam tas ir, piemēram, pieslēdzoties Dievam ar iesvētību, cilvēks saņem no viņa dievišķās zināšanas. provokācija — pamudinājums darīt ko tādu, kas darītājam nāks par sliktu

purušārtha —

cilvēciska vērtība, tādas ir četras: stabilitāte (dharma), pārticība (artha), gandarījums (kāma) un atbrīve (mokša).

raģas —

kaislība, viena no trim materiālās dabas īpašībām, skat. guNa

rasa —

gandarījums. Gandarījums rodas no emociju apmaiņas ar partneri. Gandarījumu var dot tikai dzīvs partneris. Gandarījums, ko sniedz materiāli priekšmeti, ir tikai atblāzma, iedomāti iespaidi no personām, ar kurām tie saistīti vai tiek identificēti (personificēti). Piecu veidu mīlestības attiecības var dot neizsīkstošu gandarījumu, un septiņu veidu papildus attiecības dod pārejošu gandarījumu. Ēdiena garšu (sešas garšas) arī sanskritā sauc "rasa", tāpēc krišnaīti vienmēr tulko šo vārdu kā "garša".

rekets —

egoistiska darbība, jeb sava talanta izmantošana, lai uzspiestu citiem ciešanas.

rīcības orgāni (karmēndrija) — rokas, rupjais materiālais ķermenis — sastāv no pieciem rupjajiem elementiem (zemes, ūdens, uguns, gaisa un ētera). Tas ir tas, ko dzīvnieki un daudzi cilvēki uzskata par "sevi".

sādhu —

labs cilvēks, no Dieva viedokļa.

sanātana dharma —

mūžūgā kārtība, cits nosaukums varnāšramas sistēmai.

sannjāsī —

mūks, cilvēks atsacīšanās dzīves kārtā, kas iztiek bez algas un uzkrājumiem.

saprāts — smalkā ķermeņa daļa, kas nodrošina mērķtiecību, gribasspēku un vada prātu. Saprāts piešķir atmiņai jēgu.

sat —

pastāvīgs un patstāvīgs, neatkarīgs, īsts — tā raksturo garu.

satja —

pašpietiekamība (sat — reāls, īsts, paliekošs). Dažādos kontekstos arī patiesīgums, sirsnīgums, praktiskums, veselais saprāts. Neatkarība no ārējiem apstākļiem, pateicoties iekšējam garīgam spēkam. Pretstats liekulībai (kas raksturo atkarību no sabiedrības viedokļa). Šis ir ceturtais no civilizācijas pamatprincipiem un vienīgais, kas dod pilnvērtīgu rezultātu arī patreizējā laikmetā.

sattva —

pastāvība, viena no trim materiālās dabas īpašībām, skat. guNa

šaubas (saMŠaja) —

cerība atrast laimi bez Dieva. Šaubas sarauj cilvēka saikni ar viņa spēka avotu un noved pie panīkuma (BG 4.40). Pretstats: ticība. Nobriedusi ticība noved pie zināšanām (BG 4.39), un zināšanas atbrīvo no šaubām (BG 4.41).

smalkais materiālais ķermenis —

prāts, saprāts un ego, sanskritā attiecīgi manas, buddhi un ahaMkāra. Ar šiem vārdiem apzīmē gan matērijas elementus (atomus), gan funkcionālās struktūras, ko tie veido (orgānus). Katra materiālajā pasaulē iemiesotā dzīvā būtne (bhūta) ir pārklāta ar smalko materiālo ķermeni. Prāts nodrošina domāšanu, vēlmes un emocijas. Saprāts nodrošina atmiņu un gribasspēku. Ego (viltus ego) iesaista apziņu materiālajā realitātē. Atbrīvotām personībām (viltus) ego var arī nebūt. Īstais ego ir pati dzīvā būtne, un visas dzīvās būtnes ir daļas no sākotnējās personības, kas ir viņu augstākais ego (paramātmā jeb virsdvēsele). Pievēršoties virsdvēselei, cilvēks atbrīvojas no viltus ego.

ŠOķa — tīrība Šūdra — viena no 4 varNām, cilvēks ar šauru specializāciju, kurš profesionāli attīsta meistarību Šva-paķa — burtiski, suņu cepējs, ļoti zemas izcelsmes cilvēks, mežoņa dēls

svētie raksti —

kodētas dievišķās zināšanas. Sanskritā tos sauc nevis par "rakstiem", bet "dzirdamo" (Šruti) un "atceramo" (smIti), jo agrāk nebija vajadzības grāmatas pierakstīt. Svētie raksti ir divu veidu. Vieni ir tas, ko saka Dievs. Otri ir tas, ko Dieva līdzgaitnieki saka par viņu.

tamas —

tumsība, viena no trim materiālās dabas īpašībām, skat. guNa

tapas —

askētisms

ticība —

cilvēka izpratne par laimi. Tīrā formā ticība ir "visa laime nāk no Dieva". Tāda ticība noved pie zināšanām (BG 4.39). Ir arī iespējama surogātticība par citiem laimes avotiem. Tā var mainīties laika gaitā un atšķirties dažādiem cilvēkiem. Ticība ir vadāma lieta. Ticību rada ar labiem vārdiem un sagrauj ar sliktiem. Materiālajā ķermenī mērķus uzstāda saprāts, tāpēc ticība atspoguļojas saprātā. Laime ir augstākais vadošais spēks. Ticība ir saprāta kontakts ar laimi. Pretstats: šaubas.

tīrība (ŠOķa) — pirmais no četriem civilizācijas principiem. Tīrība ir saderīgu lietu savienojums jeb lietas atrašanās savā dabiskajā vietā. Atbilstoši individuālajai vērtību sistēmai, tīrība ir relatīva, bet tīrība, atbilstoši Dieva vērtību sistēmai, ir absolūta. To izkopj mācekļa gados. Uz tās balstās Šūdras darbs. tīrība cilvēkam nozīmē turēties pie nemainīgiem principiem un autoritātēm. tumsība (tamas) — viena no trim materiālās dabas īpašībām, kam raksturīga darbības neesamība, resursu trūkums varNa — cilvēka profesionālā grupa, atbilstoši viņa īpašībām un darbībai (BG 4.13). Četras varNas ir Šūdra, vĒŠja, kšatrija un brāhmana. varNāŠrama — sabiedrības organizācija saskaņā ar cilvēku profesionālo dabu (varNa) un dzīves posmu (āŠrama)

vēda —

Absolūta zināšanas. Gudrais Vēdavjāsa (Vjāsadēva) tās ir iedalījis 4 formālos traktātos un vēsturiskajos stāstos ("piektā vēda") (ŠB 1.4.20). Dažādas vēdu daļas ir paredzētas dažādiem āsramiem (samhitas — brahmaķārī, brāhmanas — grihāsthām, aranjakas — vānaprasthām, upanišadas — samnjāsī).

vĒkuntha —

garīgā valstība, burtiski "netraucējoša". Tie, kas citiem rada traucējumus, visi tiek izdzīti materiālajā pasaulē, kurā mēs patreiz atrodamies. Garīgās valstības pamats ir garīgā enerģija (sandhĪnĪ). Matēriju tur nav iespējams ievilkt principā. Viss ir dzīvs. Tur dzīvo atbrīvotas dvēseles, kuras neierobežo fizikas likumi.

vĒŠja (citur vaišja) — viena no 4 varNām, cilvēks, kas profesionāli vairo bagātību

viģņāna — praktiskas (konkrētas) zināšanas. Salīdzināt ar ģņāna.

ziedošana (jaģņa) — dievišķo spēku godināšana. Ziedošana atbrīvo no stihiskām nelaimēm (adhidĒvika klēŠa).