CIVILIZĀCIJAS PRINCIPI

1. Civilizācijas priekšrocības

Varnāšramas sistēma uzstāda mērķus ikvienam cilvēkam, jebkurā vecumā, atbilstošus viņa spējām un interesēm. Tas ļauj cilvēkiem kopumā sistemātiski sasniegt četrus mērķus — izpildīt savu pienākumu (dharma), sasniegt materiālo labklājību (artha), piepildīt materiālās vēlmes (kāma), un atbrīvoties no visām ciešanām (mokša). Tā ne tikai apmierina materiālās vajadzības, bet arī kalpo par svētīgu pamatu garīgajai praksei, kas apmierina dzīvās būtnes patiesās, dziļākās vajadzības pēc mīlestības.

Nekāds svešs mūžs, ne žurnālos, ne filmās, nevar būt tik interesants, pamācošs un gandarījumu nesošs, kā pašam sava dzīve. Tikai retajiem ir neskaidra priekšnojauta par to, ko Dievs no viņiem sagaida, un ko viņi varētu sasniegt, ja pilnībā izmantotu savu dabu. Lielākā daļa ļaujas, lai nekompetenti vadītāji viņus izmanto, neņemot vērā cilvēka faktiskās spējas, un tikai retais no retajiem apzināti meklē savu patieso misiju. Visiem nav jādara visi darbi, tāds iespaids rodas tikai tad, ja trūkst kāda no sabiedrības daļām. Pilnvērtīgā sabiedrībā ir jābūt visu motivācijas tipu un visu sociālo statusu cilvēkiem. Varnāšrama ir izvedota tā, lai 100% cilvēku varētu veltīt 100% enerģijas savas misijas izpildei; sabiedrība kopumā, un līdz ar to arī — katrs atsevišķi, cilvēki maksimāli efektīvi sasniegtu augstāk minētos četrus mērķus. Sava pienākuma izpilde ir augstākais gandarījums. Izmantojot zināšanas par varnāšramu, jūs varēsiet vismaz lokāli uzlabot savu dzīvi, bet pamazām arī visa sabiedrība kopumā varētu pacelties līdz cilvēciskam dzīves līmenim. Cilvēki savu dzīvi var veidot apzināti, viņu brīvība var ievērojami pārsniegt dzīvnieku un augu brīvību.

Lai nodrošinātu augstu brīvības līmeni, nepieciešama noteikta sabiedrības organizācija. Zināma organizācija pastāv arī dzīvnieku vidū, bet cilvēku sabiedrībā tā ir kvalitatīvi citā līmenī. Ar ko cilvēku sabiedrība atšķiras? Dzīvniekus organizē ēšana, gulēšana, aizsardzība un vairošanās. Dzīvajai būtnei ir jābūt diezgan trulai, lai apmierinātos ar to vien. Šīs funkcijas pastāv arī cilvēku sabiedrībā, taču tām nav noteicoša loma. Dzīvnieku sabiedrībā sadarbība ir instinktīva, bet cilvēki sadarbojas brīvi un apzināti. Sadarbība ar citiem ir svarīgāka nekā vienkārši ķermeņa uzturēšana pie dzīvības. Izdzīvošana un veselība ir tikai palīglīdzekļi ceļā uz augstākiem mērķiem. Saprātīgo cilvēku sabiedrība dod principiāli augstāku laimi nekā maņu orgānu kairināšana. (Vēl augstāka laime ir joga jeb pastāvīgs kontakts ar Dievu.) Cilvēku sabiedrība balstās uz tīrību, žēlsirdību, askētismu un patiesīgumu. Civilizētā sabiedrībā par ķermeņa uzturēšanu praktiski nav jārūpējas, tas notiek gandrīz automātiski.

Cilvēkiem ir mazāk egoisma nekā dzīvniekiem. Pieejas kritērijs civilizētai sabiedrībai ir cieņa pret citiem, tas ir minimālais nosacījums, lai cilvēks kļūtu par civilizētas sabiedrības locekli. Cieņa ir daļa no pirmā principa, tīrības. Cilvēki arī ir daļēji savtīgi, bet katram ir pienākums dalīties ar citiem kādā jomā. Tā ir tā joma, kurā cilvēks attīsta savas labās īpašības. Pēc rakstura un darbības cilvēkus iedala četrās profesionālajās grupās (varNa), kuru ietvaros cilvēks iziet, lielākais, četrus dažādus dzīves posmus (āŠrama). Visos posmos viņš ir vajadzīgs citiem, tāpēc pastāv pozitīva atgriezeniskā saite un sistēma dabiski motivē visus dalībniekus progresēt. Darbs ir viegls, un dalīties katram ir īpaši paredzēts ar to, kā viņam ir daudz, vai arī kas ir viegli pieejams vai sasniedzams. Viens strādājošs cilvēks var uzturēt vismaz desmit citus (kas viņam varbūt palīdz katrs savā jomā, piemēram, ar emocionālu atbalstu). Dievs tik un tā uztur visus, ieskaitot zvērus un augus (BG 15.17), kas nemaz apzināti nestrādā, bet varnāšrama ir viņa paša ieteiktā sistēma (BG 4.13) cilvēkiem, un Dievs ir ļoti mīļš pret saviem sekotājiem (BG 8.14-16), tāpēc varnāšramas sekotāji saņem īpašu svētību.

Cilvēks ir tuvāk Dievam, pateicoties zināšanām. Dažādiem dzīvniekiem dažādas ķermeņa funkcijas ir daudz pārākas par cilvēku (dzirde, tauste, redze, oža, garša, muskuļu spēks, ātrums, lokanība, izturība salā un karstumā, mehāniskā izturība, svars, spēja mainīt krāsu un formu u.c.). Cilvēka pārākums ir viņa saprātā. Saprāta funkcijas ir gribasspēks un atmiņa. Cilvēks spēj nospraust sev augstākus mērķus (ārpus ķermeniskas darbības). Izglītība ir process, kas cilvēku padara no divkājaina dzīvnieka par civilizētu.

Civilizācija brūk tad, ja uzkrājās pārāk daudz egoisma un cilvēki pārstāj dalīties ar citiem, pirmām kārtām — skolotāji pārstāj dalīties ar zināšanām. Visas dzīvās būtnes ir vienotas, bet to redz tikai mierīgs cilvēks ar garīgu pieredzi. Parasti cilvēki daudz grēko, tāpēc pastāvīgi ir satraukti un pat neaizdomājas par to, ka ir nonākuši matērijā. Visu ciešanu avots ir saskarsme ar matēriju. Vissmalkākā matērijas forma ir viltus ego, kas pārklāj dzīvās būtnes patieso dabu un liek justies kā daļai no matērijas. Pārklāta ar matēriju, dzīvā būtne nonāk rutīnas varā un kļūst pasīva, zaudē savas dabiskās zināšanas un dzīvesprieku. Kad Dievs rada materiālo pasauli, tad trīs materiālās dabas īpašību (pastāvības, kaislību, tumsības) ietekmē viltus ego attīstās attiecīgi par prātu, saprātu un maņu objektiem līdz ar maņu orgāniem (SB 2.5.24-31). Pieci maņu objekti ir skaņa, pieskāriens, veidols, garša un smarža. Viss, kas ir saindēts ar viltus ego, rada ciešanas, tāpēc sanskritā materiālos maņu objektus sauc arī 'višaja', kas burtiski nozīmē 'indīgie'. Visa materiālā pasaule ir mērķtiecīgi izveidota kā ciešanu un pārmācības vieta (BG 18.15), bet visa laime nāk no garīgās valstības. Varnāšramas sistēma ir izveidota tā, lai visi varētu atbrīvoties no nepatīkamā matērijas iespaida. Vienkāršs veids, kā to sasniegt, ir nodoties darbam (BG 2.66). Rietumu psihologi (Mihajs Čiksentmihaji) to sauc par iedvesmotu stāvokli (angliski "flow state", krieviski "кураж"). Lai sasniegtu šādu stāvokli, cilvēkam ir jājūtas droši (aizsargātam), jābūt pietiekami kompetentam, darbam jābūt sistemātiski organizētam, ar skaidriem mērķiem, labu atgriezenisko saiti, jābūt pietiekamai daudzveidībai u.c. Varnāšrama nodrošina visus šos faktorus visu veidu cilvēkiem. Vienalga, cik zema ir cilvēka kvalifikācija, visos gadījumos pastāv viņam piemēroti pienākumi, kurus pildot, viņš atbrīvojas no ciešanām un kļūst pilnīgi laimīgs. Cerams, ka ar šo grāmatu būs pietiekami, lai jūs atrastu savu ceļu. Pat noziedznieki progresē, nonākot civilizētā sabiedrībā. Dievs nokārto to, lai civilizētas sabiedrības locekļi rūpētos viens par otru katrs savā veidā. Viņa varnāšramas sistēma ļauj apiet nedzīvās matērijas īpašības un maksimāli izmantot cilvēka garīgo potenciālu, kas ir neizsmeļams.

Lepnums noved cilvēku izolācijā. Cilvēks, kas māna pats sevi, nespēj efektīvi izmantot esošos resursus. Lepnums izmaksā ļoti dārgi. Cilvēks var dzīvot bezmērķīgi, veltīt savu uzmanību vienam mērķim, vai arī censties sasniegt daudzus mērķus reizē. Dzīvojot bezmērķīgi, cilvēks tērē gan savus iekšējos resursus, gan ārējos. Tāds viņš nevienam nav vajadzīgs. Viņa saprāts nestrādā. Neizlēmīgā cilvēka resursi tiek pārdalīti saprātīgajiem. No otras puses, cilvēks nevar nodarboties ar visu reizē. # Pasaulē viss ir vienots. Ir lietas, kam viņš velta savas pūles, un ir lietas, ko viņš atbalsta, vai par ko interesējas, kaut arī pats neuzņemas par tām atbildību. Viņš tikai atbalsta tos, kas ar pilnu atdevi ar šo viņam svarīgo lietu nodarbojas. Piemēram, skatītājs maksā sportistiem, lai viņi skraida pa spēles laukumu, vēlētājs balso par politiķiem, kas uztur kārtību valstī, un lasītājs pērk žurnālus, kuros viņam svarīgā informācija ir sagatavota viegli uztveramā veidā. Izpildītāji cilvēku atbalstu saņem un jūt. Tāds cilvēks, kuram mērķa nav, vai arī viņš šo mērķi neatklāj, vai arī viņa mērķis atņemtu laimi citiem, atbalstu nesaņem. Dieva un/jeb sabiedrības atbalsts var būt daudzkārt varenāks par paša cilvēka resursiem, tāpēc daudz vieglāk gūt panākumus būs tam, kura mērķis saskan ar citu interesēm, viņš šo mērķi ir skaidri formulējis un pie tā strādā.

Civilizētā valstī dažādu sociālo un profesionālo grupu intereses nesaduras. Dievs kā augstākais mērķis, visa avots un augstākā autoritāte nodrošina, ka viņa sabiedriski-profesionālā sistēma ir harmoniska. Tajā cilvēki tiek sakombinēti gan savā starpā, gan ar citām Dieva enerģijām (dabas spēkiem), tā, ka viņi ne tikai netraucē viens otram, bet kļūst viens otram vajadzīgi. Dažādu raksturu un interešu cilvēki papildina viens otru dabiskā veidā — ideāla darba dalīšana. Katrs dara to, ko viņš ir motivēts darīt. Savs īstais darbs nekad neapnīk. Varnāšramas ietvaros cilvēks var strādāt savu darbu ar pilnu atdevi un justies pasargāts, jo viņa vajadzības ar to tiek apmierinātas. Viņam nav jāraizējas par traucēkļiem, kuri novērstu uzmanību no darba. Tas garantē gan lielisku materiālo rezultātu, gan emocionālu apmierinājumu. Varnāšrama apvieno dažādas dabas cilvēkus savstarpēji izdevīgā sistēmā, nelaužot cilvēku individuālo dabu.

Kamēr cilvēks cenšas spēlēt sev nepiemērotu lomu, viņš uz to zaudē ļoti daudz enerģijas, turklāt, mānīdams citus, viņš pats pastāvīgi atrodas ilūzijā un ir viegli piemuļķojams. Tāpēc dažādi autori iesaka "būt pašam", bet reti kurš spēj paskaidrot, ko tas nozīmē. Šajā grāmatā jūs uzzināsiet, kādas ir pamatkategorijas, kurās Dievs iedala cilvēkus pēc īpašībām, un, kā viņš tiem iesaka dzīvot saskaņā ar savu dabu. Zināšanas par profesiju tipiem un cilvēku stāvokli sabiedrībā palīdz labāk saprast sevi. Tās palīdz labāk saprast arī vienam otru.

Katram cilvēkam ir sava iekšējā pasaule. Ieiet cita iekšējā pasaulē daudzi baidās, par tādiem saka, ka viņi ir slikti klausītāji. Faktiski viņus ierobežo zināšanu trūkums. Ja cilvēks ir augstprātīgs un neveido dialogu ar citiem un/jeb Dievu, viņš savā izolācijā jūtas vientuļš. Emociju apmaiņa prātam ir vajadzīga kā ķermenim ēdiens, tomēr neprasmīgi ēdot var arī saindēties. Civilizācija nosaka ētikas principus, pēc kuriem saskarsme ir abpusēji svētīga. Prasme klausīties ir ļoti vērtīga (jā, arī naudas izteiksmē). Otru cilvēku ir vieglāk izprast, ja eksistē šāda atskaites sistēma. Izpratne par cilvēka sociālo un profesionālo stāvokli ļauj saprast viņa intereses, vajadzības un iespējas. Pastāv arī citas klasifikācijas. Ajurvēda analizē cilvēka ķermeni pēc trīs fizioloģiskajiem komponentiem (doša) — vatta, pitta, kapha. Vatta nodrošina kustību (tajā skaitā, informācijas) organismā, pitta nodrošina katabolismu jeb pārtikas un informācijas uzņemšanu, un kapha nodrošina anabolismu jeb sintēzi. Ja kāda no tām dominē, cilvēku sauc par attiecīgā tipa cilvēku. Šīs trīs došas raksturo tikai rupjo ķermeni un daļēji — prātu, bet cilvēkiem nepatīk, ja viņus analizē kā mehānismus. Vēsturiski pārveidojoties caur grieķu medicīnu, rietumu pasaulē došas ir nonākušas kā četri temperamenta tipi (attiecīgi sangviniķis, holeriķis, flegmatiķis, melanholiķis). Šī un citas klasifikācijas sistēmas (intraverts/ekstraverts, sensors/intuīts) lieto cilvēku izstrādātās mācību programmās (socionika), bet Dievs izmanto varnāšramas sistēmu. Varnāšramas sistēma raksturo cilvēka mērķus un pienākumus, gan visa mūža laikā (varNa), gan konkrētajā dzīves posmā (āŠrama). Tie ir svarīgāki faktori, nekā pārejoši emocionāli stāvokļi, kas reizēm ir tikai ārstējamas slimības (melanholisms). Un fiziskais ķermenis arī nav cilvēka esamības svarīgākā sastāvdaļa. Fizisko ķermeni ārstē ar pareizu ēdienu un dienas režīmu, bet, komunicējot, cilvēki pamatā saskaras viens ar otra iekšējo pasauli (prātu), kas ir svarīgāka. Sjūzanas Delingeres (Dr. Susan Dellinger) psihoģeometrijas metode ir cits piemērs. Tomēr neviena klasifikācijas sistēma nav tik dziļa un būtiska cilvēkam kā varnāšrama.

Varnāšrama ir vienkārša, loģiska un sistemātiska. Tā ir gan skaista, gan praktiska. Tā sasaucas ar daudzām svarīgām lietām un ir viegli saprotama. Varnāšrama ir ļoti stabila. Tā var pastāvēt mūžīgi, jo tās pamats ir mūžīgs (Dievs). Pretstatā, cilvēku veidotās sistēmas parādās, pazūd un pārveidojas. Roma pastāvēja 1200 gadus. Varnāšrama pastāvēja pirms 5000 gadiem, tā pastāvēja pirms 2 miljoniem gadu (BG 4.1), tā pastāvēja arī iepriekšējā visumā (SB 3.9.43). Tā ir mūžīga, jo arī garīgajā pasaulē (vĒkuNTha) un Dieva mājvietā (goloka) cilvēki mūžīgi dzīvo varnāšramas sistēmā, lai gan viņu kvalifikācija ir daudz augstāka par tām, kuras aprakstītas šajā grāmatā. Tas pierāda, ka varnāšramas sistēma ir pilnīga, un nekāda cita nav vajadzīga. Dieva uzturēta, tā ir pastāvējusi vienmēr, jau pirms materiālās pasaules radīšanas.

Cilvēkam nav brīvības ne pagātnē, ne nākotnē. Visa viņa brīvība, t.i. izvēles iespējas, atrodas tagadnē. Rīcība ir iespējama tikai tagadnē. Tas, kuram izdodas pārnest savu uzmanību uz tekošo laiku, vietu un apstākļiem, iegūst lielāku brīvību, viņa darbības kļūst efektīgas. Rīkojoties saskaņā ar kļūdainu izpratni, savukārt, darbības arī iznāk kļūdainas un nenes iecerēto rezultātu. Izmantojot cilvēku motivācijas un sociālā stāvokļa iedalījumu četrās reiz četrās kategorijās, kļūst daudz vieglāk noorientēties situācijā un saskatīt savas reālās iespējas.

Dzīvās būtnes saņem ķermeņus atbilstoši savām vēlmēm un nopelniem. Dievs nekļūdās. Ja kāds ir saņēmis cilvēka ķermeni, tad viņam ir cilvēka cienīgas vēlmes, tās varbūt vēl tikai jāatklāj. Kad cilvēks ir atklājis savu sapni, viņš tam var sekot. Varnāšrama ir sistēma, kuras ietvaros cilvēku sapņi piepildās.

Katra dzīvā būtne ir daļiņa no Dieva, un katrai viņai ir kaut kas tāds, kas citiem ir vajadzīgs. Zināt to un izmantot ir patīkami. Cilvēks varēs strādāt ar pilnu atdevi un bez raizēm tikai tad, ja viņš zin, ka viņam ir sava vieta pasaulē, un viņš ir citiem vajadzīgs. Ir patīkami zināt, ka tu esi citiem vajadzīgs. Varnāšramas sistēma pārveido neliešus par tīrām personībām, iesaistot lietderīgā darbā. Tās ietvaros katrs atrodas savā vietā un dara savu darbu. Sanskritā to sauc par dharmu jeb kārtību, jeb pienākumu. Sava pienākuma izpilde ir augstākā laime, kuru var sasniegt dzīvā būtne. Tāpēc, sava pienākuma studēšana ir drošākais ceļš uz laimi. Tālāk grāmatā jūs uzzināsiet, kā un kāpēc tas strādā. Dievs vienmēr dod iespējas cilvēkam pildīt savu pienākumu (BG 2.47). #Starp citu, cilvēks ir diezgan brīvs sava pienākuma izpildē, nav atkarīgs no citiem, tikai no savas neziņas.

Daudzveidība nav slikta, tā ir baudas pamats. Kura ir jūsu mīļākā krāsa, mīļākā dziesma un mīļākais ēdiens? Bet vai jūs būsiet laimīgs, ja viss būs jūsu mīļākajā krāsā, skanēs tikai jūsu mīļākā dziesma, un katru dienu galdā būs viens un tas pats mīļākais ēdiens? Dažādība ir baudas pamats. Lai realizētu savu vēlmi baudīt, Dievs rada dažādību, tādējādi Dieva vēlme baudīt ir radīšanas dziļākais cēlonis, un Dieva bauda ir esamības augstākais mērķis. Dievs rada dažādību, izvēršot no sevis atsevišķas apakšpersonības, un rada dažādas pasaules, kurās ar šīm savām daļām izspēlē dažādas lomas. Laiks ir līdzeklis, ar ko Dievs liek visam darboties. Šīm atsevišķajām dzīvajām būtnēm — Dieva daļām tiek dota izvēles brīvība. Bezgalīgajam ir vajadzīga bezgalīga dažādība, tāpēc dzīvo būtņu, un pat pasauļu, ir bezgalīgi daudz. Dievs pavada katru dzīvo būtni kā virsdvēsele jeb sirdsapziņa, novēro un novērtē tās izvēli, dodot dzīvajai būtnei laimi vai ciešanas, lai tā attīstītos par interesantu personību. No vadības teorijas ir zināms, ka cilvēks vadās pēc mērāmiem kritērijiem: algas, dienesta pakāpes, publikāciju skaita. Būdams labs vadītājs, Dievs cilvēkiem dod varnāšramas sistēmu ar skaidriem kritērijiem, pēc kā ikvienam sekot savai attīstībai (vecums / bagātība / vara / zināšanas, skat. nākošajā nodaļā). Cits vadības aspekts ir tāds, ka cilvēks dara to, par ko viņu atalgo, un nedara to, par ko soda. Laime un ciešanas ir Dieva instrumenti, un nepastāv atrauti no Dieva. Valsts likumi dažreiz var strādāt vai nestrādāt, atkarībā no tā, cik viņi atbilst Dieva likumiem, bet Dieva likumi vienmēr strādā. Tādējādi, sava pienākuma izpilde attiecībā pret Dievu ir augstākā sasniedzamā laime.

Dažādu raksturu cilvēkiem dažādos mūža posmos ir dažādi pienākumi, bet darbība vienmēr ir labāka par pasivitāti (BG 2.47). Mēs jeb dzīvās būtnes esam pārākas par matēriju (BG 7.5). Dzīvajai būtnei ir jāattīstās. Varnāšrama neparedz ne rutīnu, ne stagnāciju, ikvienam raksturam un dzīves etapam tiek doti mērķi, kas ir izaicinoši, bet sasniedzami. Dievam ir vajadzīgi sava līmeņa kompanjoni, nobriedušas personības (BG 10.4-5). Viņš no mums sagaida ļoti daudz. Viņš arī nodrošina visu, kas mums vajadzīgs. Tāpēc saikne ar Dievu ir augstākā darbības meistarība (BG 2.50).

Varnāšramas sistēma nav paredzēta lai uzspiestu cilvēkiem kādu mākslīgu dalījumu kastās pēc radniecības, kas no viņiem nav atkarīga. Klasifikācija notiek pēc cilvēka īpašībām un darbības (BG 4.13), kuras var mainīt ar izglītību. Tāds iedalījums ir paredzēts, lai cilvēku sabiedrība pastāvētu mierā un pārticībā. No otras puses, varnāšrama nav pašmērķis, tā ir tikai līdzeklis. Ļoti pilnīgs, efektīvs līdzeklis, kas pakārtots augstākam mērķim — attīstīt cilvēkos mīlestību.

Latviešus daudzina kā skaudīgu tautu, bet tam var būt arī pilnīgi pozitīvs iemesls. Dievs ir klāt visu dzīvo būtņu sirdīs, tāpēc Dieva attieksme pret jums diezgan labi parādās caur apkārtējiem cilvēkiem kā viņu attieksme. Neviens negribēs atbalstīt grēcinieku viņa postošajos darbos, bet visi labprāt atbalstīs to, kas pilda savu pienākumu. Pat ienaidnieki tādu cilvēku ciena. Tāpēc vienīgā problēma sabiedrībā varētu būt tas, ka cilvēki nezin savu pienākumu, nepilda to, un paši no tā arī cieš. Latvijā civilizācija pastāvēja vēl pirms kristietības ienākšanas. Lāčplēsis jau pirms vācu bruņinieku iebraukšanas runāja ar dieviem un kopā ar Koknesi devās uz Burtnieku pili studēt svētos rakstus. Gan dievturība, gan kristietība var aizvest cilvēku pie Dieva, bet neviena reliģija nevar arī aizliegt cilvēkam nonākt pie Dieva, jo Dievs kā absolūts ir visur. Tā kā lielākā daļa mūsdienu cilvēku neseko ne dievturības, ne kristietības principiem, universāli civilizācijas principi ir ļoti vajadzīgi, lai atjaunotu saskaņu sabiedrībā. Šī grāmata balstās uz avotiem, kas ir pat senāki par Bībeli. Formālā izglītība ir ļoti virspusēja, to nepieciešams papildināt ar emocionālu un praktisku gudrību. Šī grāmata cenšas loģiski izskaidrot cilvēku iekšējo pasauli, bet neievieš nekādus jaunus vai papildus likumus, noteikumus vai pienākumus. Pasaule vienmēr ir pastāvējusi pēc Dieva likumiem. Dievs ir absolūts, visaptverošā sākotnējā personība, kuras ietvaros jebkad jebkas ir noticis. Atšķirības ir tikai cilvēku apziņā: ja viņi Dievu izstumj no sava pasaules redzējuma, tad viņiem sākas problēmas, jo Dievam nepatīk, ka viņu izstumj no spēles — spēles, kura sākotnēji bija viņa ideja, kuru viņš īsteno par saviem līdzekļiem, un kuru viņš vienmēr arī kontrolē. Izlasot grāmatu, pasaules kārtība nemainīsies, bet Jūsu dzīve gan var radikāli mainīties, ja, uzzinājis spēles noteikumus, ar labāku izpratni par realitāti, Jūs sāksiet izmantot jaunatklātās iespējas.